Navigation Area:

Service Navigation:

Banner

TRUCK TOUR 2008

You are here:

>Sākums>ES Politika>ES tiesības>Cilvēku tiesību aizsardzība


Content Area:

Tiesību aizsardzība un tiesības uz kaitējuma atlīdzināšanu

Cilvēku dažādība

Direktīvās ir skaidri teikts, ka katram, kas ir kļuvis par cietušo diskriminācijas rezultātā vai kas uzskata, ka ar viņu ir netaisni apgājušies personisko īpašību dēļ, jāpiešķir adekvāti tiesiskās aizsardzības līdzekļi un efektīvas tiesības par kaitējuma atlīdzināšanu (t.i., viņiem ir jābūt spējīgiem ievirzīt lietas pareizā virzienā). Šis jautājums paliek katras valsts valdības kompetencē, kurai ir jālemj par to, vai attiecināt to uz tiesvedību, t.i., kriminālo vai civilo tiesvedības sistēmu, vai arī uz administratīvo. Valdības var arī, pēc saviem ieskatiem, izvēlēties veicināt izlīgumus un veidot sistēmu, lai sašķirotu lietas par negodīgu apiešanos, sarunu ceļā, nevis juridiskā ceļā.

Direktīvas valdībām uzliek pienākumu nodrošināt, lai cilvēkiem, kuriem ir sūdzības par negodīgu apiešanos, būtu tiesības uz arodbiedrības vai speciālistu asociāciju vai organizāciju atbalstu un viņa interešu pārstāvēšanu. Tai pat laikā, viņiem ir jānodrošina, lai pasākumi, kas veicami diskriminācijas atklāšanas gadījumos, būtu efektīvi, samērīgi un pārliecinoši’. Citiem vārdiem sakot, sodam par diskrimināciju jābūt samērīgam pret nodarīto ļaunumu un jābūt kā iebiedēšanas līdzeklim pret šāda veida darbībām.

Kurls rūpniecības strādnieks

Lai stiprinātu aizsardzību turpmāk, no valdībām prasīts iesniegt tiesību aktus, saskaņā ar kuriem pierādīšanas pienākums civillietās, t.i. kur apsūdzības punkti nav iekļauti) ir sadalīts starp personu, kura iesniegusi prasību par to, ka ar viņu ir negodīgi apgājušies, un personu, pret kuru ir celta prasība. Tas nozīmē, ka atbildība lietas pierādīšanai vai nepierādīšanai ir sadalīta divu personu starpā. Personai, kas iesniegusi prasību, vispirms ir jāpierāda, ka fakti atbilst notikušajai diskriminācijai (ka ir šī pierādījuma prezumpcija), un ka tātad ir pamats prasības iesniegšanai. Pēc tam personai, kas apvainota diskriminācijā, ir jāpierāda, ka viņi nav rīkojušies negodīgi un ka viņu rīcībai bijis juridisks pamats. Tātad apvainotās puses pienākums ir pārliecināt tiesu vai tribunālu par to, ka viņi nav rīkojušies diskriminējoši. Un prasītājam nav jāsniedz tiešie pierādījumi par to, ko viņi mazticami varētu izdarīt.

Valdībām ir uzlikts par pienākumu papildus nodrošināt, lai cilvēki, kas iesniedz prasības par diskrimināciju, būtu atbilstoši aizsargāti pret represīvu atlaišanu vai atriebību, kā rezultātā, ja netiks pieņemti mēri, tas varētu atturēt viņus izmantot savas tiesības par vienlīdzīgu apiešanos. Tas ir attiecināms arī uz lieciniekiem diskriminācijas lietās, kuriem ir jānodrošina tāda pat aizsardzība pret represīvu atlaišanu, iedrošinot viņus sniegt liecību. Tātad no valdībām prasīts īstenot pasākumus, lai atturētu diskriminācijā apvainotās personas no šādas rīcības. Šie pasākumi ir nepieciešami, lai īpaši aizsargātu darbiniekus pret iespējamo darba līguma laušanu pēc darba devēja iniciatīvas, ja darbinieki iesniedz sūdzību vai prasību tiesā pret savu darba devēju vai ja viņi sniedz liecību negodīgas apiešanās lietās.